Dabā augi ir saistīti vienā, līdzsvarotā sistēmā, un mūsu mērķis ir šo sistēmu atdarināt arī dārzā.

 

        Aplūkosim meža malu – tur ir augstie un zemie koki, zem un pie tiem dažāda augstuma krūmi, zemi klāj lakstaugi. Augi atbalsta cits citu dažādos veidos – pievilina derīgos kukaiņus, kuri apputeksnē ziedus un kontrolē kaitēkļu daudzumu, uzlabo augsnes struktūru un auglību, samazina sakņu konkurenci, saglabā ūdeni, līdzsvaro sēņu populāciju, veido dzīvotnes un pilda vairākas citas funkcijas.

​

        Dārzā mēs lūkojam atdarināt šo modeli, vienkopus stādot kokus, krūmus un dažādus lakstaugus. Ogu krūmi labi pacieš pusēnu, tāpēc tos stāda zem lielajiem kokiem pa vainaga perimetru. Lietus laikā ūdens no koka vainaga notecēs uz krūmiem un tos aplaistīs. Lai nodrošinātu barības vielas kokiem un krūmiem, izmanto augus, kuri piesaista slāpekli, uzkrāj barības vielas un veido mulču. Šos augus stāda ap un zem kokiem un krūmiem, kombinējot ar kukaiņu pievilinātājiem, aromātiskajiem augiem un citiem sedzējaugiem. Daudzi no tiem pilda vairākas funkcijas vienlaicīgi.

​

        Piemēram, ap ābeli pa pieauguša koka vainaga perimetru tiek stādīti upeņu un jāņogu krūmi. Koka saknes iestiepsies dziļāk zemē nekā krūmiem, un barības vielas tiks ņemtas no atšķirīgiem slāņiem. Starp krūmiņiem vēlams iestādīt tauksakni, rabarberu, lauka pupas. Apputeksnētāju pievilināšanai zem ābeles un ap krūmiem stāda narcises, tulpes un citus pavasara ziedus. Ap krūmiem stāda pupiņas, cirtainos pētersīļus, astilbes, raudenes, pelašķus, dilles. Arī pienenes, ceļtekas, virza, balandas, māllēpes un kosa ir barības vielu uzkrājēji un sabiedrotie dārzā. Brīvos laukumus starp stādiem nosedzam ar augu mulču. Tālāk novērojam augu augšanu un attīstību, papildinām ar citām kultūrām.